Mans darbs ir redzēt cilvēkus cauri. Parasti tas palīdz, bet tajā vakarā es izmisīgi gribēju būt tikai māte, nevis “eksperte”. Trauksmes iemesls bija manas meitas 58 gadus vecais draugs Andris
Viņam vajadzēja ierasties katru mirkli. Manai Evai ir 25, viņa ir uguns, gudra, ar stipru gribu, ar programmētājas diplomu. Kamēr vienaudzes meklēja sevi, Eva nodibināja savu IT uzņēmumu (start-up). Viņa dzīvo savā lietā, guļ četras stundas un jau ir piesaistījusi nopietnas investīcijas.
Un šī personība iemīlējās cilvēkā, kurš ir 33 gadus vecāks. Es pārliecināju sevi, ka nav jāanalizē – tā ir viņas dzīve, un vecuma starpība ir tikai cipari. Viņš ir veiksmīgs, sevi apliecinājis, mans iekšējais “psihologs” māja ar galvu, bet “māte” juta neizskaidrojamu trauksmi.
Iepazīšanās: vara un piederības sajūta
Zvans pie durvīm, Eva, mana meita, pielabo kleitu un lido atvērt, es dziļi ieelpoju. Andrim ir 58 gadi, viņš ir desmit gadus vecāks par mani un trīsdesmit trīs gadus vecāks par savu izredzēto. Es biju gatava daudz kam. Nosodījumam? Nē. Manā praksē bija desmitiem laimīgu pāru ar milzīgu vecuma starpību. Es zināju, ka pase ne vienmēr ir brieduma rādītājs, un mīlestība ir iracionāla.
Es biju gatava redzēt jebko, izņemot to, ko es galu galā ieraudzīju…
Andris iegāja dzīvoklī, dārgs, ideāli piegulošs uzvalks, statusa parfīma smarža, pārliecināts, nedaudz patronizējošs skatiens. Viņš pasniedza man pušķi (pareizu, dārgu, bezpersonisku) un paskatījās uz Evu. Viņš ne tikai paskatījās, bet uzmeta viņai skatienu, kā kolekcionārs skatās uz jaunu, retu eksponātu, kas viņam tikko piegādāts. Ar apbrīnu, bet galvenais – ar pilnīgas piederības sajūtu.
Vakariņas ar “kontrolējošo vecāku”
Vakars sākās paredzami, Andris ir izcils stāstītājs. Viņš runāja par savām uzvarām, par biznesu, ko uzcēla deviņdesmitajos, ceļojumiem un politiku. Runāja kā cilvēks, kurš ir pieradis, ka viņu klausās, atvērtām mutēm. Viņš uzrunāja mani kā vienaudzi (kas bija patīkami), un Evu kā burvīgu desertu, ko pasniegs vakariņu beigās. Eva staroja, skatījās uz viņu no apakšas uz augšu, un tieši šeit speciālists manī atkal deva balsi, bet es to apklusināju. Mīlestība ir akla, bet tā ir viņas izvēle.
Jautājums par “piecdesmit tūkstošiem”
Un tad, pie deserta, Andris, atslābinājies no dzirkstošā un savas daiļrunības, tēvišķīgi pagriežas pret viņu. “Nu, Eviņa,” viņš apklāj viņas plaukstu ar savu smago, koptu roku. “Tava mamma ir nopietns cilvēks, speciāliste, es – ar darbu nodarbojos. Bet tu? Ar ko tu nodarbojies dienā, kamēr mani gaidi? Mamma teica, tev tur ir kaut kāds… “hobijs”?”
Vārdu “hobijs” viņš izrunāja ar tik augstprātīgu smieklu, ka man savilkās vaigu muskuļi, Eva saspringa.
“Tas nav hobijs, Andri. Tas ir mans darbs, mans bizness. Es…” Viņš neļāva viņai pabeigt un iesmējās, nevis ļauni, bet tādiem… visu piedodošiem, augstprātīgiem smiekliem. Kā smejas par bērnu, kurš lepni rāda zīmējumu “mamma, tētis, es” un sauc to par “projektu”. Un tad viņš uzdeva tieši to jautājumu, kas pielika punktu ne tikai šim vakaram, bet arī visām manām cerībām, ka es kļūdos.
“Nu, protams, “bizness”,” viņš man pamāja un piemiedza ar aci. “Tas ir slavējami, ka meitene ar kaut ko nodarbojas, bet saki man, Eviņ, godīgi. Cik tu pelni ar šo savu ‘hobiju’? Kādus četrus… piecus simtus? Lūpu krāsai pietiek?” Istabā iestājās klusums, viņam, cilvēkam no “lielās naudas” un “īstu darbu” pasaules, tas bija retorisks, jauks jautājums, bet man – spriedums.
Es sapratu, ka viss ir beidzies, jo šajā jautājumā, kā ūdens pilienā, atspoguļojās visa viņu nākotnes (un, kā es tagad sapratu, neiespējamo) attiecību būtība. Lūk, ko es ieraudzīju tajā brīdī kā eksperte.
Viņš meklēja “bērnu”, nevis “pieaugušo”. Pēc Ērika Berna teorijas, stipras attiecības ir divu “pieaugušo” dialogs. Savukārt Andris (33 gadus vecāks) runāja ar Evu nevis kā pieaugušais ar pieaugušo, bet gan kā “kontrolējošs vecāks” ar “bērnu”. Viņš neinteresējās, bet gan nolika viņu savā vietā, iezīmējot hierarhiju: viņš – visu zinošs Vecāks, viņa – naivs Bērns. Viņas “bizness” viņam ir spēle smilšu kastē, un viņas ienākumi – “nauda lūpu krāsai”. Viņš nebija gatavs partnerībai, tikai spēlei.
Totāla noniecināšana kā kontroles forma. Andra jautājums nebija par interesi, bet gan par dominēšanas faktu. “Hobijs”: Viņš tīši pazemina viņas dzīves darbu līdz floristikas pulciņa līmenim. Signāls: “Nopietni ir tikai tas, ko daru es.” “Kādus četrus … vai piecus simtus?”: Viņš viņas darbam nosaka niecīgu, pēc viņa mērogiem, cenu, nepieļaujot domu, ka viņa varētu būt veiksmīga, jau iepriekš nostādot viņu lūdzējas pozīcijā.
“Lūpu krāsai pietiek?”: Tas ir kontrolteksts, viņš viņas finansiālo neatkarību reducē līdz primitīvam stereotipam (Sieviete = kosmētika). Signāls: “Tava nauda nav nopietna, īsto naudu atnesīšu es, tavs darbs ir būt skaistai.” Tas bija mēģinājums ieviest kontroli, parādīt viņai viņas vietu un likt justies atkarīgai, bet atkarīgu cilvēku ir vieglāk vadīt.
Patriarhālais “kontrakts”: drauds viņa pasaulei. Andris ir vecas, patriarhālas skolas cilvēks (Vīrietis – apgādnieks, sieviete – pavarda sargātāja). Viņa koordinātu sistēmā patstāvīga, veiksmīga sieviete ir programmas kļūme, drauds. Viņa attiecību modelis ir kontrakts, kurā viņš dod resursus un statusu, bet viņa – jaunību un apbrīnu. Šajā kontraktā nav punkta “partnere ar savu IT uzņēmumu”.
Tā kā viņš nevarēja ar viņu konkurēt viņas laukā (digitālā pasaule, tendences), viņš ievilka viņu savā, kur viņš ir karalis. Laukā, kur “īsta nauda” ir tikai vīriešiem, viņš nevēlējās iepazīties ar manu meitu, bet gan gribēja parādīt viņai viņas vietu.
Lasi vēl: Neekonomē šīm 11 lietām dzīvē un tu redzēsi kā veiksme atgriezīsies
Kā viss beidzās…
Klusums pēc viņa jautājuma ilga kādas desmit sekundes. Es klusēju, dodot Evai iespēju reaģēt kā “pieaugušajai”. Eva lēnām izņēma savu roku no viņa rokas, pacēla uz viņu acis – nevis “bērns”, bet “pieaugušais”. “Andri,” viņa teica ļoti klusi un skaidri. “Mans gada apgrozījums pagājušajā ceturksnī bija summa, par kuru var nopirkt trīs tādus automobiļus, kā jūsu, un “lūpu krāsai” es pārstāju prasīt mammai sešpadsmit gados.” Viņa piecēlās un teica:
“Mammu, es pavadīšu viesi.” Viņš aizgāja, tā arī nesapratis, kas notika, viņš bija pārliecināts, ka tikai “pajokoja”. Tajā vakarā Eva ilgi sēdēja manā virtuvē, nevis viņa dēļ, bet no domām par to kā cilvēks spriež par otru nemaz neko par viņu nezinot. Cik ļoti otram vajag justies pārākam par otru, lai SEV kaut ko pierādītu.
Viņa domāja par to, ka cilvēks, ar kuru viņa uz mirkli bija aizrāvies, ieraudzīja viņā nevis personību, bet gan skaistu lelli, pielikumu savam statusam. Es viņu apskāvu un domāju par to, ka mans iekšējais speciālists izrādījās pareizs, bet kā māte es biju lepna: mana meita ir pieaugusi, viņa redz noniecināšanu un nav gatava ar to piekrist ne par kādu naudu.
Attiecības ir pieaugušo dialogs. Šis stāsts nav par to, ka attiecības ar lielu vecuma starpību nav iespējamas. Tās ir iespējamas, bet tikai ar vienu nosacījumu: ja satiekas divi “pieaugušie”. Divi līdzvērtīgi cilvēki, kas ciena viens otra personību, darbu un pasauli. Bet, ja viens “vecāks” meklē sev “mazāko” kontrolei, tas beidzas, tā arī nesācies, dažreiz pēc viena vienīga jautājuma.
Vai jūsu dzīvē ir bijušas tādas situācijas, kad viena frāze vai jautājums acumirklī noņēma masku no cilvēka?
